14 kubi Bauroc uzlīmēti

Pēc pirmās rindas pabeigšanas bija liela gandarījuma sajūta un likās, ka tālāk jau viss aizies mērkaķa ātrumā, atliek tik jaukt līmi un krāmēt blokus, lai pēc nedēļas var zvanīt gaterim. Protams, nedaudz pārspīlēju, bet kā jau vienmēr realitāte nedaudz atšķiras no plānotā.

Nebiju rēķinājies, ka to vertikālo šuvju aizpildīšana aizņems tik daudz laika. Izmantoju parastu dārza lejkannu un pats liešanas process ir Ok un parocīgs. Problēma ir tajā, ka līme caurumā sasēžas un reāli katrs caurums ir jāpilda kādas 2-3 reizes – apeju vienu apli, otru apli un trešajā aplī daļai ir Ok daļai nedaudz jāpapildina. Bet smieklīgākais ir, ka nākamajā rītā var atkal jaukt kanniņu ar līmi un atkal apstaigāt caurumus, jo daļā tie ir sasēdušies līdz pat 6cm. Bauroc tehniskais speciālists saka, ka tā tam nevajadzētu būt un iespējams pa šķidru līme. Izmēģināju dažāda biezumu līmes, bet līme tik un tā sēžas.  Un kas notiek, ja nesagaidu nākamo dienu, lai kārtīgi aizpildītu šuves, un mūrēju uzreiz nākamo rindu? Mājā svilpos vējš? Iespējams pie vainas ir rudens vēsais laiks un pie normālām temperatūrām viss ātri sacietētu un nekur nesēstos, bet nu nezinu. Katrā ziņā šis reāli paņem laiku.

Pirmā rinda pēc projekta un Bauroc norādēm ir jāarmē. Nolēmu nečakarēties ar skrāpi un iepirku kaut kādu PinkPonk lēto virsfrēzi pa 38Eur un kaut kādu Dedra asmeni. Frēzē labi – EcotermPlus kā pa sviestu, ar Hard blokiem nedaudz jāpamocās.

Nebiju rēķinājies ar valsts mēroga būvniecības burbuli šajā rudenī un attiecīgi nolaidu lažu ar armatūras laicīgu pasūtīšanu. Lai nekavētu darbus, izmantoju to, kas palicis no pamatiem – d12. Pirmā rinda būs reāli stipra. Arī šeit līme nedaudz nosēžas, bet nekas traģisks. Starpcitu, vai armējot iekšsienu tā ir jāsavieno ar ārsienu? Šobrīd pirmajā rindā ielaidu d12 L veida elementu no iekšienas uz ārsienu.

Kad viss apžuvis nolaižu ar rīvi un var ķerties pie nākamo rindu līmešanas.

Princips tāds pats kā pirmajai rindai. Sākumā uzlīmē stūrus un tad novelk striķi.

Līmes vadula dzīvi atvieglo tikai daļēji. Kaut kādu iemeslu dēļ viena vadulas puse ceļas nedaudz uz augšu un sanāk vienā bloka pusē uzklāt biezāku līmi. Ja grib, lai ir perfekti, visu laiku jāseko līdz, japiespiež stiprāk un jātīra tā kantes sliede.

Bet ir arī šis tas neplānots, kas paātrina procesu. Divas sestdienas kaimiņš pieteicās nākt palīgā. Četras nepieredzējušas rokas ir labāk kā divas. Pirmajā sestdienā divatā uzmūrējām vienu rindu, pēc nedēļas vienā dienā jau iespējām divas rindas. Bail pat iedomāties ko paveiksim, ja mums būs vēl viena 6diena. Vēl pa starpu 3 dienas aizgāja vienatnē uz frēzēšanu, armēšanu, slīpēšanu un to sasodīto vertikālo šuvju aizpildīšanu.

Zem logiem d8 armatūra 90cm uz katru pusi.

Šobrīd šāds statuss. Bet spriežot pēc laikapstākļiem un dienu garuma, nekādi baigie varoņdarbi vairs netiks paveikti.

Advertisements

Gāzbetona pirmās rindas mūrēšana

Neesmu mūrnieks un mana vienīgā mūrēšanas pieredze ir gada sākumā uzmeistarotā bedre spicei. Tā teikt, sākums ir daudzsološs.

Pirmās rindas ideja teorētiskā līmenī ir skaidra – bloki jānoliek uz javas, horizontālā līmenī, vienlaikus, ievērojot projektā norādītās dimensijas plaknē. Par praktisko realizāciju var lasīt tālāk.

Ar lāzernivelieri samēru stūru augstumus un izlemju par nepieciešamo šuves biezumu. Tā, lai nekur tā nebūtu mazāka par 1cm. Manā gadījumā, šuve stūros sanāca ~1cm un dažviet vidū līdz 2,5cm. Tas laikam tāpēc, ka ruberoīda pārlaidumus veidoju stūros un tur sanāk 4 kārtas ruberoīda ar attiecīgu biezuma atšķirību. Atbilstoši noteiktajam pirmās rindas augstumam, stūros sataisu sētiņas. Salieku blokus un pēc bloku pozīcijām novelku striķus.

Kad striķi savilkti, jāsamēra diognāles. Sanāca abas garās sienas pabīdīt par 0,5cm no sākotnēji noteiktās pozīcijas, lai iegūtu vienādas diognāles. Pēc tam vēlreiz pārbaudu/piekoriģēju striķu augstumus un var ķerties pie mūrēšanas. Vispirms uzmūrēju stūra blokus.

Kad stūri sacietējuši, var meistarot sienas. Būtībā nekas traki sarežģīts – uzliek javu uzliek kluci un pieklapē ar āmuru, lai ir pēc striķa un līmenī. Ja java ir īstajā konsistencē, tad darbs iet diezgan raiti uz priekšu, bet, ja uztaisa par sausu vai par slapju, tad nākas pačakarēties.

Pirmajā dienā sanāca uzmūrēt stūrus un vienu garo sienu. Otrajā dienā pārējās ārsienas.

Trešā diena aizgāja cīnoties ar nesošo iekšsienu un lietu.

Kopumā liekas, ka viss izdevās un nekādas lielas kļūdas nav pieļautas. Protams, mazās kļūdas sāks lekt ārā, kad sienas augs augstumā, bet cerēsim, ka viss Ok.

Horizontālā hidroizolācija

Projektā rakstīts – “divas kārtas ruberoīda ar bituma mastiku” – viss skaidrs, jautājumu nav, dodamies uz veikalu.

Ruberoīds – vienkāršāk vairs nevar būt. Neko par ruberoīdiem nezinu, iztaustījis kādus 3 dažāda blīvuma un graudiņu pārklājuma variantus izlēmu ņemt RPP-300 apakšlāja ruberoīda ruļļus. Nu un protams 21. gadsimts vēl nav atnācis – pērc produktu, kas domāts jumtiem, zāģē gabalos pats un pielieto kaut kur pamatos. No viena ruļļa sanāk divi 35cm ruļļi un viens 30cm rullis.

Ar bituma mastiku gan viss nav tik vienkārši – izvēle liela, informācija minimāla. Un ko darīt, ja putaplasts jau uzlīmēts? Un kādu tieši bituma mastiku ņemt? Īsti ar ko pakonsultēties nav un rakņāties kaimiņzemes interneta dzīlēs ir slinkums. Ideja ir ņemt putaplasta līmi un pārklāt ar to putaplastu, lai pēc tam nebaidoties var klāt virsū bitumu. Kāpēc vienkārši neņemu bituma mastiku uz ūdens bāzēs – tīri subjektīvi neticu tādam izstrādājumam.

Tātad paņemu šādu PROFIZOL STYRGLUE un nosmērēju putaplastu. Tāds škidrs želejveida izstrādājums – viegli klājas, bet pēc brīža paliek pretīgi lipīgs tā ka viss līp pie cimdiem un nevar nokratīt. Droši arī sevi varētu pielīmēt pie sienas.

Betonu pēc tam noklāju ar PROFIZOL PRIMER grunti uzmanīgi, lai nepieskartos putaplasta līmei. Šis izstrādājums ir super – viegli klājas, maz tērējas, satek visos caurumos un ļoti ātri žūst. Būtu zinājis par šo iepriekš, būtu visu pamatu vertikālo daļu nosmērējis ar rullītis, kaut vai divās kārtās.

Un te feils ar to STYRGLUE, ja uzklāta plānā kārtā viss Ok, bet vietās, kur kaut nedaudz biezāks slānītis vai satecējums spraugā, pat pēc 2 dienām nav sacietējis pilnīgi nekas. Ņemu birsti un kasu to visu mēslu ārā. Apstiprinājās manas subjektīvās domas par šiem izstrādājumiem uz ūdens bāzes.

Kad viss tas nesakalutšais mēsls izkasīts laukā un izžāvēts, vēlreiz visam pārlaižu pāri grunti.

Tālāk mēģinu uzklāt ruberoīdu. Pamatu horizontālais laukums ir aptuveni 22m2 divās kārtās attiecīgi ir 44m2. Pēc ražotāju datiem patēriņš līmējot ruberoīdu ir 0,6 -1,0kg uz 1m2, kas nozīme, ka ar diviem spaiņiem vajadzētu pietikt. Sākumam nopirku PROFIZOL 19kg COLD GLUE līmi. Interesanti, ka Kuršos 3 no 4 spaiņiem bija ar beigušos derīguma termiņu un pārdevējs nelikās ļoti satraukts.

COLD GLUE masa samerā stingra, var mēģināt smērēt ar otu, bet ar spakteļlāpstiņu klājas labi. Reāli ar vienu spaini pietika kādiem 12m2, kad spaiņa apakšā tika konstatēts ciets bituma klucis, kuru pat ar skrūvgriezi grūti sadurt. Reāli kāda 1/3 spaiņa metama ārā. Prātā nāk aizdevēju reklāmas sauklis Nelaikā beidzies piķis?

Protams, otreiz tādu mēslu nepirkšu un šoreiz paņemu ATLAS ražoto LEPIK DO PAPY – gan lētāks, gan 1kg spainī vairāk. Diemžēl šī bija vēl lielāka kļūda par COLD GLUE. Masa nereāli cieta un grūti klājama pat ar dzelzs lāpstiņu. Mēģināju sildīt, bet tā kā lietus nāca virsū, darbs ir jāpabeidz un nācās brutāli ar spēku viņu klāt virsū. Rezultātā uz atlikušajiem 32m2 iztērēti 60!!! kg LEPIK DO PAPY, kas ir 2x vairāk kā norādīts uz iepakojuma un par 60Eur pārtērēts šī darba budžets. Par nerviem un laiku nemaz nerunājot.

Ja kāds zinātājs lasa, lūdzu iekomentēt iemeslu vai risinājumu šai problēmai. Vajadzēja pieliet šķīdinātāju? Bet kā lai zin kādu? Šiem uz iepakojuma par šķīdināšanu ne vārda. Sildīšana manuprāt nebūtu risinājums, jo pēdējie spaiņi bija pa tiešo no veikala siltajām telpām.

Protams, ruberoīds par šo tikai priecīgs un hidroizolācija sanākusi labu labā.

Beigās visam šim smirdīgajam un netīrajam murgam arī kāds prieciņš no mammas dabas. Varbūt viss nav nemaz tik slikti..

Gāzbetona bloki atbraukuši

Vasarā atpūšamies, ziemā strādājam – šādi nodomāju un nolēmu neatlikt bloku pirkšanu uz nākamo gadu. Pareizs lēmums vai nē, to jau rādīs laiks. Katrā ziņā šobrīd lietus līst visu laiku un dažbrīd liekas, ka blokus labāk šogad nemaz nepakot vaļā.

Uuun tie ir Bauoranž bloki. Tā kā par nelaimi lasītājiem nekā pārsteidzoša un eksperimentāla arī šajā būvniecības stadijā nebūs.

Blokus pirku pa tiešo no Bauroc.lv – tur viss līmenī – gan pakonsultē gan simbolisku atlaidīti iedod. Bloki gan atnāca no Igaunijas, par ko nedaudz žēl, jo zemapziņā tā kā biju noskaņojies, ka pērkot šo produkciju atbalstīšu vietējo ekonomiku. Pēc aprēķiniem kopā sanāca 39 paletes (Bauroc Hard – nesošai starpsienai, Bauroc Ecoterm+ 375 – ārsienām, Bauroc Universal – jumtam un Līme) + gatavās pārsedzes logu ailēm. Kravā ielien 33 paletes, tāpēc 6 paletes un gatavās pārsedzes atliekam uz brīdi kad šie bloki būs izmūrēti – tad arī precīzāk redzēs kas trūkst un kas ir par daudz sarēķināts.

Izkraušanu organizēju ar savu mīļāko tehnikas vienību – kāpurķēžu bobcatu.

Bloki salikti pa perimetru, atliek vien uztaisīt horizontālo hidroizolāciju, izdomāt kā mūrēt pirmo rindu un sagaidīt saulainu laiku.

Vasaras pauze būvniecībā

Kopš pamatu aizbēršanas jūlija sākumā nekas būtisks ar būvniecību saistīts nav izdarīts. Īstenībā pašam pat nav skaidrs kāpēc nekas nav izdarīts, kaut kā vienkārši tas vasaras laiks palidoja. Būtībā izbaudām sauli, svaigo gaisu un dārza mājiņas sniegtās ērtības un neērtības.

Protams, paralēli atpūtai notiek arī šādi tādi apzaļumošanas un dārzkopības darbi. Sievas lauciņā ir parādījušās krūmmellenes, avenes, kazenes, zemenes, zirņi un vēl visādi augi, kas cerams nākamvasar priecēs ar dažādiem gardumiem.

Beidzot ir īstenota iecere par priežu dzīvžogu gar ceļu. LVM Kalsnavas kokaudzētavā iepirkti 20 kalnu priežu (Pinus Mugo) stādi.

Vainags teorētiski izaug līdz 2m plats, bet padodas formēšanai, tāpēc sastādījām ar 1,5m atstarpi, lai ātrāk iegūtu blīvāku dzīvžogu.

 

Un, protams, lielākais prieks ir par zālāju, kas bez lieliem finansiāliem ieguldījumiem, bet grūtu darbu ar grābekli un biežu pļaušanu ir kļuvis kājām un acij tīkams. Rakstā par zāles pļaušanu var paskatīties kā izskatījās sākumā.

 

 

 

Pamatu piebēršana

Tāpat kā pamatu lentas betonēšanai, arī šim darbam bija grūti pieķerties. Ne tik daudz darba apjoma dēļ, cik daudz aiz apziņas, ka tas izmaksās daudz naudiņas. Bet kas jādara jādara. Pēc ļoti rūpīgiem aprēķiniem sanāk, ka man nepieciešams ~160 m3 smilts ar ko aizpildīt pamatus un vēl tikpat, lai paceltu līmeni ap pamatiem. Par laimi šajā situācijā ir arī kāda pozitīva nianse – tuvākais karjers ir nieka 3 km attālumā un tas attiecīgi nozīmē reālu ietaupījumu uz transportu. Nekāda materiālu izvēle gan tur nav – vienkārši nesijāta un nemazgāta dažādas frakcijas smilts no karjera depozīta. Pasūtu 340 m3 un vienojamies par nonstop piegādi ar 2 mašīnām.

Vēl grūti bija pieņemt lēmumu par tehniku ar ko bērt smilti pamatos – ņemt universālo traktoru vai bobcatu ar ķēdēm. Universālajam ir liels kauss, bet bobcats ir raķete un neizspaida brauktuvi grozoties. Stundas likmes atšķirība minimāla, bet kurš šo darbu var izdarīt ātrāk? Nedaudz padomājot izvēlējos bobcatu ar ķēdēm (kontakti noteikti būs baltajā sarakstā, kad tādu izveidošu) no tās pašas firmas, kas man raka elektrību un ūdens trubas. Bobcatists Arnis arī laipni piekrita pa ceļam paņemt nomā 300kg blieti un atvest, lai man nav jāorganizē papildus loģistika.

Pirms darbu sākšanas vēl atzīmēju vajadzīgo piebēršanas augstumu.

Un tad jau sākās izklaides. Mēģinājām bērt un blietēt pa daļām – kamēr bobcats ber vienu pusi, es otru blietēju un tad atkal maināmies pusēm – tā kamēr pilns. Vai no tās blietēšanas bija kāda jēga – grūti spriest, jo reāli pēc šādas shēmas varējām nostrādāt tikai 2/3 pamatu laukuma atlikusī 1/3 jau uzreiz tika piebērta līdz augšai, jo bobcatam kaut kā jātiek tajos pamatos iekšā, bet tur jau teorētiski bobcats ar savām 3 t pamatīgi sablietēja. Bobcata darba princips ir šāds – saved smilti kaudzē pie pamatu malas un tad brutāli kā buldozers pa kārtai stumj iekšā. Lai arī brīžiem operatoru pārņēma stress no nebeidzamās smilšu pievešanas un manas čamāšanās ar blieti, līdz pusdienu pārtraukumam smilšu vēdēji bobcatistu bija apdzinuši par tikai 3 kravām, kuras viņš iedzina uz pusdienu rēķina.

Kopā šim darbiņam aizgāja 11 stundas un 34 kravas. Esmu pārliecināts ka bobcats bija pareizā izvēle, atvestās kaudzes ļoti operatīvi iestrādāja, iestigušās mašīnas izstūma un piebraucamo ceļu ik palaikam pielīdzināja, lai smilti var pievest maksimāli tuvu pamatiem.

Pagaidām tiks atstāts šāds reljefs ap māju. Galīgo līdzināšanu un reljefa veidošanu atstāšu uz brīdi kad māja jau būs tuvu apdzīvojamai stadijai – tad varbūt būs skaidrāka vīzija kā to reljefu veidot. Rezervē vēl stāv divas lielas kaudzes ar melnzemi.

Biju uztaisījis koka aizsargu/rampu, lai nesabojātu siltinājumu, tomēr bobcats kaut kā iemanījās arī pabraukt garām. Uzreiz pa kreisi no bojājuma vietas bija koka aizsargs. Bildes nav, bet tāds vienkāršs no dēļiem saskrūvēts L veida elements.

Protams, jāveic arī blietēšana ar sentēvu metodēm. Vietām ļoti aktīvi nāca gaiss arā – galvenokārt tur kur nesanāca noblietēt pa kārtām.

Toreiz un tagad:

Pamatu apmešana

Lai pasargātu putaplastu no saules kaitīgās iedarbības uzreiz ķēros arī pie pamatu armēšanas un apmešanas.

Stiklšķiedras ruļi nāk 1m platumā, bet ņemot vērā, ka pamati tiks piebērti 20cm-30cm no augšas, nolēmu nearmēt tik daudz un sazāģēt rulli uz pusēm. Stūriem nopirku stūra profilus. Armēšanu veicu līmēšanas un armēšanas javu SAKRET BAK.

 

Pats process nekas sarežģīts, nedaudz čakarīgāks par putaplasta līmēšanu, bet paveicams arī pilnīgām iesācējam kā man.

 

Ar zoboto ķelli uzvelk javu, uzrullē virsū sietu un tad ar zobotās ķelles līdzeno pusi iespiež iekšā sietu un izlīdzina javu. Ja baigi nesačakarējas, tad rezultāts jau ar pirmo piegājienu sanāk diezgan labs un līdzens.

Viss šīs pasākums aizņēma mazāk laika un javas kā bija plānots, tāpēc nolēmu uzvilt javas kārtu arī apakšējai pamatu daļai – lai smukāk. Lietus nedaudz pabojāja gala rezultāta bildi, bet, kad izžūst, tas viss izskatās daudz labāk.

 

Pamatu vertikālā hidroizolācija un siltināšana

Pirms pamatu siltināšanas vajadzētu nokasīt visus betona nelīdzenumus un tikt galā ar vertikālās hidroizolācijas jautājumu.

Lai arī veidņotie betona pamati ir ļoti līdzeni, atsevišķās vietās ir nelīdzenumi, piemēram, vietās, kur ar javu aiztaisīja veidņu atsaišu caurumus un vietās, kur starp veidņiem ievietoja koka brusas. Nopirku betona slīpripu priekš mazā flekša, lai tiktu galā ar šiem nelīdzenumiem. Kāpēc tas viss čakars vajadzīgs? Būtībā divi iemesli – (1) lai izlīdzinātu pamatu horizontālo virsmu (vēlāk liekot hidroizolāciju būs mazāks čakars) un (2) lai vieglāk un līdzenāk pielīmētu siltinājumu pie vertikālās plaknes.

Pamatu horizontālo daļu vajadzēja slīpēt galvenokārt dēļ šiem veidojumiem, kas radās dēļ veidņu atsaitēm. Pie reizes arī apslīpēju iekšējo kantīti, lai hidroizolāciju varētu nolocīt uz leju bez riska to pārsplēst (izlasīju Ernesta blogā un likās pieņemama ideja). Mazajam AEG 1000W fleksītim darbiņs bija uz spēku robežas, bet tika galā. Putekļi gan ir daudz tāpēc, ja kāds izdomā ko līdzīgu darīt, iesaku iepirkt pāris putekļu maskas – tad var maukt kamēr viss balts. Ripa praktiski nav nodilusi un noderēs vēl citiem brīnumdarbiem.

Pamatu sienas slīpēt vajadzēja tikai dažās vietās, kur tika izmantotas koka brusas.

Kad tas izdarīts, var turpināt domāt par hidroizolāciju. Būtībā starp dzirdētajiem viedokļiem dominē viedoklis, ka pamatu sienas IR jānosmērē ar hidroizolāciju. Ja sākam iedziļināties kāpēc, tad parastie argumenti ir – tā drošāk, tas jau neko nemaksā utt. Arī dažādās apmetumu un citu apdares materiālu sistēmās tiek paredzēta hidroizolācija bez sīkākiem paskaidrojumiem.

Lai arī nemāku pamatot vai pārbaudīt ar aprēķiniem, visādi youtube speci, un dažādi citi izziņas materiāli mani noveda pie šādiem diviem jautājumiem un tiem sekojošām atbildēm, lai saprastu:

1. Ko es vēlos pasargāt ar hidroizolāciju? Pagrabs nebūs, betons labs un monolīts. Tātad īsti sargāt nav ko.
2. No kā es vēlos pasargāties ar hidroizolāciju? Gruntsūdens šobrīd ir ~40cm zem pamatu pēdas un visticamāk augstāk par pēdas augšu nekad neuzkāps. Lietusūdeņus aizturēs putaplasts. Pamati tiks apbērti ar smilti, tāpēc nekādi kaitīgie augsnes vai gruntsūdens šķīdumi uz pamatiem arī neiedarbosies. Pamati ir piepacelti reljefā un ūdenim vajadzētu viegli drenēties prom. Tātad arī pret ko sargāt īsti nav.

Bet ko lai dara, ja gribās pamēģināt uzpinzelēt kaut ko melnu? Nolēmu nosmērēt pamatu un pēdas kontakta zonu ar hidroizolāciju papildus drošībai un sirdsmieram.

Iepērku šādu mazo spainīti ar bitumena mastiku, pāris otiņas un ķeros klāt.

Te jau pamati gatavi siltināšanai. Ar mazo 10 L spainīti sanāca nopinzelēt divās kārtās. Darbs nav grūts un iet raiti, būtībā nosmērēt visus pamatus arī nebūtu nekāds grūtais un ilgais darbiņš, ja neskaita šķīdinātāja smaku un to, ka otrā dienā tā mastika jau bija daudz cietāka un grūtāk uzklājama. Tas nozīmē lieliem apjomiem jāpiepērk šķīdinātājs.

Siltināšanas pasākumā sarežģītākais bija saprast kādu siltinājumu pirkt. Pārdomu procesā sapratu, ka negribu tās loksnes skrāpēt, tāpēc izvēle sašaurinājās līdz Finnfoam FL300/50PXX un Tenapors Extra EPS-150, abi ar puspundi un 5cm biezi. Cenas ziņā abi līdzīgi, abiem ir reljefs uz virsmas un ar abiem var siltināt pamatus, bet abi būtībā ir dažādi produkti pēc ražošanas tehnoloģijas viens XPS otrs formētais EPS.

Tikt skaidrībā par plusiem un mīnusiem man palīdz Normunds no Tenapors. Salīdzinot abu konkrēto produktu īpašības ir tikai divas parastam lietotājam būtiskas atšķirības – 1) XPS – deg, EPS – pašnodziestošs; 2) EPS ir aptuveni 2x mazāka slodzes noturība kā XPS, bet abiem tā ir pilnīgi pietiekoša pamatu siltināšanai.  Tātad EPS labāks jo nedeg, bet XPS stiprāks. Tas ko nevar izlasīt produktu brošūrās, bet var redzēt veikalā – EPS loksne bojājumu vietā turpina drupt tālāk (skat. bildi augstāk) un šī paša iemesla dēļ to nevar piezāģēt ar rokas zāģi. Tātad, lai arī kā gribētos atbalstīt vietējo ražotāju, Tenapors Extra plāksnei vienīgais pluss ir ugunsdrošība.

Iekš Prof.lv tieši Finnfoam FL300/50PXX bija atlaide un tas sanāca pat lētāks par loksnēm bez reljefa. Pasūtīju 17 iepakojumus un 12 Penosil FixFoam 877 putuplasta līmes baloniņus (bonusā pistole).

Nedēļu nobumbulēju dēļ lietainām dienām un beidzot pēc Jāņiem pieķeros pie darbiem.

Pašā līmēšanā pilnīgi nekas sarežģīts. Sāku uzmanīgi ar vienu, divām un tad jau 5 loksnēm vienlaicīgi. Uzpūš putas uz loksnēm, nedaudz pagaida un tad sāk spiest klāt. Ja sāk likt klāt pa ātru, tad loksne negrib tik labi lipt klāt un nākas pašam turēt līdz pielīp, ja ir sagaidīts īstais brīdis tad atliek tikai piespiest, nedaudz izspaidīt visu loksnes laukumu un nekas nav jātur vai jāgaida.

Savienojumu vietas arī nopūtu, lai viss ir maksimāli blīvs. Bildē redzams, ka putaplasts nedaudz garāks kā nepieciešams un augšu vajadzēs piegriezt pēc fakta.

Tuvplāna skats savienojuma vietai ar pēdu – arī te viss piepūsts lai nav nekādu caurumu.

Te jau gala rezultāts ar piegrieztu augšu un stūriem.

Kopā uz 56m2 iztērēti 6,5 Penosil līmes baloni, lai gan biju rēķinājies uz 9-10 baloniem.

Kaimiņš bija skeptisks par manu ieceri putaplastu līmēt ar putu līmi un dībeļu nelietošanu, tāpēc pielīmēju viņam gabaliņu stiprības testam. 🙂 Vismaz šobrīd neredzu nekādu vajadzību kaut ko dībeļot.