Kad jau spāres bija daudz maz saliktas, skatoties kādas gudrības “meistari” iekš building.lv sacerējuši, uzdūros Miervalža domugraudam. Pirms kāda laika droši tikai pasmietos, bet tagad kaut kāda taisnība tajā ir. Nezinu kāds ir Maira Brieža raksturs un kādiem līķiem ir gājis pāri Miervaldis, bet savā ziņa kaut kam pāri sanāk iet – sev, laikam ar ģimeni, atpūtai, hobijiem.
Nu tas tā.. neliela pārdomu atkāpe sēžot nu jau uz sava jumta kores..
Tagad par padarīto!
Vasaras sākumā sapazinos ar vienu vietējo onkuli, kuram izrādās ir piemājas gateris un piemājas mežs – tā teikt mājražotājs. Man, dziļi sirdī zaļam cilvēkam, tas ir var teikt kā zaļais sertifikāts – kokmateriāli auguši, gāzti un sazāģēti 10km rādiusā ap māju – cik simti kg CO2 ietaupīti. Pasūtīju 56 sešmetrīgas spāres un 35 četrmetrīgas spāres, visas 20x5cm, un 77 ēvelētas latas uz 5x5cm.
Un te jau 70. gadu retro MAN Diesel krauj mantu man uz pārseguma. Sanāca diezgan čakars līdz pilnīgai tumsai, jo manipulators pa īsu, štropes pa mazu utt.. Bet viss beidzās labi. Aliņš nerviem un nākamajā rītā var ķerties jau pie spāru likšanas.
Vienu spāri uztaisa par šablonu un attiecīgi sazīmē un sazāģē pārējās spāres. Šeit galvenā gudrība ir paņemt par šablonu vieglāko spāri no kodola koksnes nevis smagāko – attiecīgi pašam vien viņa n-reizes būs jācilā.
Vienu pusi saliku praktiski uz dullo tikai pēc šablona, jo likās ka nav vērts čakarēties ar striķiem. Attiecīgi pēc tam dabūju pasvīst to visu sastrādāto labot. Lielākās problēmas bija ar terases mazajām spārēm – izrādījās terases pasija nedaudz nav līmenī, un kā viņas salaist vienā plaknē ar lielajām spārēm?
Šeit arī iestājās pirmais psiholoģiskais sabrukums – sāku pārdomāt vai neesmu aizgājis par tālu – varbūt šis ir tas darbs, ko tomēr nav iespējams izdarīt bez pieredzes, diploma utt. Kā saka sieva – cilvēki tak tomēr ne velti skolā ir mācījušies.
Nu neko, rīts gudrāks par vakaru. Nākamajā rītā ķēros pie otras jumta plaknes jau pieredzes bagātāks. Šoreiz savelku striķus un šablonu piemērīju vairākās vietās, katrai vietai atzīmejot nobīdes no normas. To pašu ar otras terases pasiju. Ja pasijai viens gals ir 0 otrs -2cm, tad attiecīgi to ņemam vērā izzāģējot spāres iegriezumus. Cita kvalitāte. Un pašapziņa atgriezusies.
Ap skursteni šitā.
Pārkares jumta galos izdomāju risināt ar šādu iekārtu meistarojumu, lai fasādē neredzētu mūrlatu galus. Jā čakars nežēlīgs un jā reizes 100 jau sev pārmetu par šo ideju – kā var kaut ko tik stulbu izdomāt un kāda vaina mūrlatu galiem? Bet nu beigās jau labi sanāca.
Beigās jātaisa lielā kvalitātes pārbaude. Savelku striķus ik pa metram, atzīmēju kasjakus un tad ejam cauri katrai spārei – kuru uz augšu, kuru uz leju, kurai ar ēveli pāri.
Te jau atkal palīgā nāk būvniecības stūrakmens – ruberoīds. Nez cik ruļļi ruberoīda tiek iztērēts līmeņojot lielos objektus – Gaismas pili, dienvidu tiltu utt.?
Kad viss ir dabūts kaut kāda pieņemamā līmenī, tad atliek vēl samērīt diognāles, un var visiem savienojumiem iet pāri ar naglām. It kā sīkums, bet reāli aizgāja pilna diena, lai sanaglotu visus leņķus un savienojumus. Lenķus nagloju ar 3,2×50 un 3,2x70mm enkurnaglām, spāres savā starpā ar vītņotajām 120mm naglām.
Un te vēl dažas bildes ar gala rezultātu.
Viena mūrlata nolidoja zemē, tāpēc ieviesu drošības pasākumus – no vienas puses vismaz divas sijas, no otras puses pieskrūvēju latas.
