Pamatu piebēršana

Tāpat kā pamatu lentas betonēšanai, arī šim darbam bija grūti pieķerties. Ne tik daudz darba apjoma dēļ, cik daudz aiz apziņas, ka tas izmaksās daudz naudiņas. Bet kas jādara jādara. Pēc ļoti rūpīgiem aprēķiniem sanāk, ka man nepieciešams ~160 m3 smilts ar ko aizpildīt pamatus un vēl tikpat, lai paceltu līmeni ap pamatiem. Par laimi šajā situācijā ir arī kāda pozitīva nianse – tuvākais karjers ir nieka 3 km attālumā un tas attiecīgi nozīmē reālu ietaupījumu uz transportu. Nekāda materiālu izvēle gan tur nav – vienkārši nesijāta un nemazgāta dažādas frakcijas smilts no karjera depozīta. Pasūtu 340 m3 un vienojamies par nonstop piegādi ar 2 mašīnām.

Vēl grūti bija pieņemt lēmumu par tehniku ar ko bērt smilti pamatos – ņemt universālo traktoru vai bobcatu ar ķēdēm. Universālajam ir liels kauss, bet bobcats ir raķete un neizspaida brauktuvi grozoties. Stundas likmes atšķirība minimāla, bet kurš šo darbu var izdarīt ātrāk? Nedaudz padomājot izvēlējos bobcatu ar ķēdēm (kontakti noteikti būs baltajā sarakstā, kad tādu izveidošu) no tās pašas firmas, kas man raka elektrību un ūdens trubas. Bobcatists Arnis arī laipni piekrita pa ceļam paņemt nomā 300kg blieti un atvest, lai man nav jāorganizē papildus loģistika.

Pirms darbu sākšanas vēl atzīmēju vajadzīgo piebēršanas augstumu.

Un tad jau sākās izklaides. Mēģinājām bērt un blietēt pa daļām – kamēr bobcats ber vienu pusi, es otru blietēju un tad atkal maināmies pusēm – tā kamēr pilns. Vai no tās blietēšanas bija kāda jēga – grūti spriest, jo reāli pēc šādas shēmas varējām nostrādāt tikai 2/3 pamatu laukuma atlikusī 1/3 jau uzreiz tika piebērta līdz augšai, jo bobcatam kaut kā jātiek tajos pamatos iekšā, bet tur jau teorētiski bobcats ar savām 3 t pamatīgi sablietēja. Bobcata darba princips ir šāds – saved smilti kaudzē pie pamatu malas un tad brutāli kā buldozers pa kārtai stumj iekšā. Lai arī brīžiem operatoru pārņēma stress no nebeidzamās smilšu pievešanas un manas čamāšanās ar blieti, līdz pusdienu pārtraukumam smilšu vēdēji bobcatistu bija apdzinuši par tikai 3 kravām, kuras viņš iedzina uz pusdienu rēķina.

Kopā šim darbiņam aizgāja 11 stundas un 34 kravas. Esmu pārliecināts ka bobcats bija pareizā izvēle, atvestās kaudzes ļoti operatīvi iestrādāja, iestigušās mašīnas izstūma un piebraucamo ceļu ik palaikam pielīdzināja, lai smilti var pievest maksimāli tuvu pamatiem.

Pagaidām tiks atstāts šāds reljefs ap māju. Galīgo līdzināšanu un reljefa veidošanu atstāšu uz brīdi kad māja jau būs tuvu apdzīvojamai stadijai – tad varbūt būs skaidrāka vīzija kā to reljefu veidot. Rezervē vēl stāv divas lielas kaudzes ar melnzemi.

Biju uztaisījis koka aizsargu/rampu, lai nesabojātu siltinājumu, tomēr bobcats kaut kā iemanījās arī pabraukt garām. Uzreiz pa kreisi no bojājuma vietas bija koka aizsargs. Bildes nav, bet tāds vienkāršs no dēļiem saskrūvēts L veida elements.

Protams, jāveic arī blietēšana ar sentēvu metodēm. Vietām ļoti aktīvi nāca gaiss arā – galvenokārt tur kur nesanāca noblietēt pa kārtām.

Toreiz un tagad:

Pamatu apmešana

Lai pasargātu putaplastu no saules kaitīgās iedarbības uzreiz ķēros arī pie pamatu armēšanas un apmešanas.

Stiklšķiedras ruļi nāk 1m platumā, bet ņemot vērā, ka pamati tiks piebērti 20cm-30cm no augšas, nolēmu nearmēt tik daudz un sazāģēt rulli uz pusēm. Stūriem nopirku stūra profilus. Armēšanu veicu līmēšanas un armēšanas javu SAKRET BAK.

 

Pats process nekas sarežģīts, nedaudz čakarīgāks par putaplasta līmēšanu, bet paveicams arī pilnīgām iesācējam kā man.

 

Ar zoboto ķelli uzvelk javu, uzrullē virsū sietu un tad ar zobotās ķelles līdzeno pusi iespiež iekšā sietu un izlīdzina javu. Ja baigi nesačakarējas, tad rezultāts jau ar pirmo piegājienu sanāk diezgan labs un līdzens.

Viss šīs pasākums aizņēma mazāk laika un javas kā bija plānots, tāpēc nolēmu uzvilt javas kārtu arī apakšējai pamatu daļai – lai smukāk. Lietus nedaudz pabojāja gala rezultāta bildi, bet, kad izžūst, tas viss izskatās daudz labāk.

 

Pamatu vertikālā hidroizolācija un siltināšana

Pirms pamatu siltināšanas vajadzētu nokasīt visus betona nelīdzenumus un tikt galā ar vertikālās hidroizolācijas jautājumu.

Lai arī veidņotie betona pamati ir ļoti līdzeni, atsevišķās vietās ir nelīdzenumi, piemēram, vietās, kur ar javu aiztaisīja veidņu atsaišu caurumus un vietās, kur starp veidņiem ievietoja koka brusas. Nopirku betona slīpripu priekš mazā flekša, lai tiktu galā ar šiem nelīdzenumiem. Kāpēc tas viss čakars vajadzīgs? Būtībā divi iemesli – (1) lai izlīdzinātu pamatu horizontālo virsmu (vēlāk liekot hidroizolāciju būs mazāks čakars) un (2) lai vieglāk un līdzenāk pielīmētu siltinājumu pie vertikālās plaknes.

Pamatu horizontālo daļu vajadzēja slīpēt galvenokārt dēļ šiem veidojumiem, kas radās dēļ veidņu atsaitēm. Pie reizes arī apslīpēju iekšējo kantīti, lai hidroizolāciju varētu nolocīt uz leju bez riska to pārsplēst (izlasīju Ernesta blogā un likās pieņemama ideja). Mazajam AEG 1000W fleksītim darbiņs bija uz spēku robežas, bet tika galā. Putekļi gan ir daudz tāpēc, ja kāds izdomā ko līdzīgu darīt, iesaku iepirkt pāris putekļu maskas – tad var maukt kamēr viss balts. Ripa praktiski nav nodilusi un noderēs vēl citiem brīnumdarbiem.

Pamatu sienas slīpēt vajadzēja tikai dažās vietās, kur tika izmantotas koka brusas.

Kad tas izdarīts, var turpināt domāt par hidroizolāciju. Būtībā starp dzirdētajiem viedokļiem dominē viedoklis, ka pamatu sienas IR jānosmērē ar hidroizolāciju. Ja sākam iedziļināties kāpēc, tad parastie argumenti ir – tā drošāk, tas jau neko nemaksā utt. Arī dažādās apmetumu un citu apdares materiālu sistēmās tiek paredzēta hidroizolācija bez sīkākiem paskaidrojumiem.

Lai arī nemāku pamatot vai pārbaudīt ar aprēķiniem, visādi youtube speci, un dažādi citi izziņas materiāli mani noveda pie šādiem diviem jautājumiem un tiem sekojošām atbildēm, lai saprastu:

1. Ko es vēlos pasargāt ar hidroizolāciju? Pagrabs nebūs, betons labs un monolīts. Tātad īsti sargāt nav ko.
2. No kā es vēlos pasargāties ar hidroizolāciju? Gruntsūdens šobrīd ir ~40cm zem pamatu pēdas un visticamāk augstāk par pēdas augšu nekad neuzkāps. Lietusūdeņus aizturēs putaplasts. Pamati tiks apbērti ar smilti, tāpēc nekādi kaitīgie augsnes vai gruntsūdens šķīdumi uz pamatiem arī neiedarbosies. Pamati ir piepacelti reljefā un ūdenim vajadzētu viegli drenēties prom. Tātad arī pret ko sargāt īsti nav.

Bet ko lai dara, ja gribās pamēģināt uzpinzelēt kaut ko melnu? Nolēmu nosmērēt pamatu un pēdas kontakta zonu ar hidroizolāciju papildus drošībai un sirdsmieram.

Iepērku šādu mazo spainīti ar bitumena mastiku, pāris otiņas un ķeros klāt.

Te jau pamati gatavi siltināšanai. Ar mazo 10 L spainīti sanāca nopinzelēt divās kārtās. Darbs nav grūts un iet raiti, būtībā nosmērēt visus pamatus arī nebūtu nekāds grūtais un ilgais darbiņš, ja neskaita šķīdinātāja smaku un to, ka otrā dienā tā mastika jau bija daudz cietāka un grūtāk uzklājama. Tas nozīmē lieliem apjomiem jāpiepērk šķīdinātājs.

Siltināšanas pasākumā sarežģītākais bija saprast kādu siltinājumu pirkt. Pārdomu procesā sapratu, ka negribu tās loksnes skrāpēt, tāpēc izvēle sašaurinājās līdz Finnfoam FL300/50PXX un Tenapors Extra EPS-150, abi ar puspundi un 5cm biezi. Cenas ziņā abi līdzīgi, abiem ir reljefs uz virsmas un ar abiem var siltināt pamatus, bet abi būtībā ir dažādi produkti pēc ražošanas tehnoloģijas viens XPS otrs formētais EPS.

Tikt skaidrībā par plusiem un mīnusiem man palīdz Normunds no Tenapors. Salīdzinot abu konkrēto produktu īpašības ir tikai divas parastam lietotājam būtiskas atšķirības – 1) XPS – deg, EPS – pašnodziestošs; 2) EPS ir aptuveni 2x mazāka slodzes noturība kā XPS, bet abiem tā ir pilnīgi pietiekoša pamatu siltināšanai.  Tātad EPS labāks jo nedeg, bet XPS stiprāks. Tas ko nevar izlasīt produktu brošūrās, bet var redzēt veikalā – EPS loksne bojājumu vietā turpina drupt tālāk (skat. bildi augstāk) un šī paša iemesla dēļ to nevar piezāģēt ar rokas zāģi. Tātad, lai arī kā gribētos atbalstīt vietējo ražotāju, Tenapors Extra plāksnei vienīgais pluss ir ugunsdrošība.

Iekš Prof.lv tieši Finnfoam FL300/50PXX bija atlaide un tas sanāca pat lētāks par loksnēm bez reljefa. Pasūtīju 17 iepakojumus un 12 Penosil FixFoam 877 putuplasta līmes baloniņus (bonusā pistole).

Nedēļu nobumbulēju dēļ lietainām dienām un beidzot pēc Jāņiem pieķeros pie darbiem.

Pašā līmēšanā pilnīgi nekas sarežģīts. Sāku uzmanīgi ar vienu, divām un tad jau 5 loksnēm vienlaicīgi. Uzpūš putas uz loksnēm, nedaudz pagaida un tad sāk spiest klāt. Ja sāk likt klāt pa ātru, tad loksne negrib tik labi lipt klāt un nākas pašam turēt līdz pielīp, ja ir sagaidīts īstais brīdis tad atliek tikai piespiest, nedaudz izspaidīt visu loksnes laukumu un nekas nav jātur vai jāgaida.

Savienojumu vietas arī nopūtu, lai viss ir maksimāli blīvs. Bildē redzams, ka putaplasts nedaudz garāks kā nepieciešams un augšu vajadzēs piegriezt pēc fakta.

Tuvplāna skats savienojuma vietai ar pēdu – arī te viss piepūsts lai nav nekādu caurumu.

Te jau gala rezultāts ar piegrieztu augšu un stūriem.

Kopā uz 56m2 iztērēti 6,5 Penosil līmes baloni, lai gan biju rēķinājies uz 9-10 baloniem.

Kaimiņš bija skeptisks par manu ieceri putaplastu līmēt ar putu līmi un dībeļu nelietošanu, tāpēc pielīmēju viņam gabaliņu stiprības testam. 🙂 Vismaz šobrīd neredzu nekādu vajadzību kaut ko dībeļot.

Pēda terases stabveida pamatiem

Šo darbiņu teorētiski vajadzēja jau izdarīt līdz ar pamatu pēdu, bet bija slinkums atlikt asis un domāt kur tie stabi precīzi atradīsies. Tagad ir pamatu sienas un ir daudz vieglāk saprast kur tiem stabiem jāatrodas. Papildus stimulu deva arī kaimiņa rosība ap saviem pamatiem un mana vēlme pieslēgties viņa pasūtītajam betona sūknim.

Pēc projekta stabu pēdai jābūt 60x60cm un 20cm augstai. Stiegrojums vertikāli d8 un pēdā siets d10. Ņemot vērā, ka man ir iepirkta d12 armatūra, tad to arī visur liksim lietā. Sliktāk noteikti nebūs.

Atzīmēju aptuvenu pēdas novietojumu un ķeros pie lāpstas. Idejiski bedres roku tikpat dziļi kā pēdu mājai – lai tiktu caurrakts māls un sasniegta smilts.

Bedrēs saberu kādus 10cm 0-45 šķembas un ar kājām pieblietēju. No dēļiem izveidoju improvizētus veidņus virszemes daļai. Kad veidņi sataisīti, ar šādu Pitagora cienīgu meistarojumu uz veidņiem atlieku precīzu staba un armatūras novietojumu.

Pēdējā bildē redzams īpašs meistarojums – aptuveni 0,5m3 betona pārpalikums no lentas betonēšanas darbiem tika ieliets bedrē, vietā kur reiz sāku un nepabeidzu gatavot pamatni priekš terases pamatiem. Sanāk būs pēda uz pabetonējuma. Šeit armatūru tiks ieurbta pabetonējumā.

Tālāk jau atliek salikt armatūras stieņus režģveidā, lai ir kaut kas pietuvināts projekta risinājuma un nolikt pareizi vertikālās armatūras.

Beigās bedres sanāca dziļākas un platākas kā plānots un visu 7 pēdu tilpums izauga 2x sasniedzot 1m3. Kā vēlāk ar lielu sašutumu teica betona sūkņa operators – eto polnij perebor. Pasūtīti tika 7,5m3 c25/30 betons kaimiņa pamatu pēdai un 1m3 manām stabu pēdām. 30 minūtēs ielējām kaimiņam pēdu un otras 30 minūtes pagāja nedaudz pārvietot sūkni un sapildīt manus veidņus. Paldies kaimiņam par palīdzību.

Un te jau atveidņoti skaistulīši.

Perebors ne perebors – bet par šo darbu ir gandarījums un rezultāts priecē – tas jau arī ir pats galvenais būvniekam amatierim.

Pašus stabus visticamāk betonēs vai nu tad kad kaimiņš betonēs pamatu lentu vai arī kad taisīšu gāzbetonam monolīto joslu. Par veidņiem vēl nezinu. Būtībā pagaidām prātā nāk divi varianti – saplāksnis un K-rautā noskatīti kartona kolonnu veidņi.

Pamati mājai ielieti!

Dobeles panelis, Fibo pamatu bloki,  OSB veidņi vai klasiskie nomas veidņi? Kopš pamatu pēdas iebetonēšanas gandrīz mēnesis ir pagājis domājot, rēķinot un domājot. Mans favorīts Dobeles panelis diemžēl cenas ziņā nespēj konkurēt pat ar nomas veidņiem komplektā ar visu betonēšanas brigādi. OSB veidņus atmetu kā pārāk riskantu risinājumu. Tāpat, lai to OSB veidni pienācīgi sagatavotu, kaudze naudas un laika aiziet visādos sīkumos. Palieku pie diviem potenciālajiem risinājumiem – Fibo pret nomas veidņiem. Fibo blokus es teorētiski pats varētu sakrāmēt un pēc visiem aprēķiniem tā varētu ietaupīt 19% naudiņas salīdzinot ar nomas veidņu risinājumu + brigāde.

Pārdomu procesā beidzot sanāca aptaustīt tos Fibo 300 pamatu blokus. Ja liek ar pusbloka pārklāšanos tad īsti neveidojas kārtīga monolītā josla – tā sprauga starp blokiem, manuprāt, ir pārāk maza. Ja tiek salikta armatūra tad arī izvibrēt betonu varētu būt diezgan apgrūtinoši – tas tā manas kā nespeciālista pārdomas. Visādi citādi forši bloki.

 

Satikos arī ar potenciālo veidņu licēju Vitāliju. Čalis ļoti ātrs, daudz objektu, problēmu vispār nekādu un gatavs jau rīt likt veidņus, jo ir “logs” starp objektiem. Sasteigti lēmumi man nepatīk, priekšapmaksu neesmu gatavs maksāt tāpēc novelku bremzi un saku, ka jāpadomā. Latvija ir maza un risinot maizes darba jautājumus izdodas satikt potenciālā veidņu licēja iepriekšējo darba devēju – betonēt māk, bet pa ziemu esot sasaldējis betonu vienā lielā objektā, kuru tagad nākas labot jau bez Vitālija palīdzības.

Domāt man patīk – domājot netiek tērēta nauda. Bet pienāk brīdis kad lietas ir jāvirza uz priekšu. Paralēli mājas būvniecībai ir jādara arī maizes darbs un kāds laiks jāvelta ģimenei, tāpēc izlemju ziedot tos 19% un ļaut darbu paveikt citiem.

Pēc nedēļas atkal tiekos ar Vitāliju, lai izrunātu iespējamo sadarbību. Izstāstu savu šaubas par rezultāta kvalitāti un priekšapmaksu. Beigās izdodas vienoties kādam jāizskatās rezultātam un par apmaksu tikai pēc darbu pabeigšanas.

Lentveida pamatu risinājums tiks īstenots ar dažām nebūtiskām novirzēm no projekta – vertikālās armatūras būs d12, daļa no vertikālajām armatūrām ir U veida elementi par kurām jau stāstīju rakstā par pamatu pēdu. Iztrūkstošās vertikālās armatūras, lai iegūtu 90cm soli tiks iestiprinātas pēdā ar urbumu palīdzību.

Un te jau veidņi procesā.

Tiek izveidoti arī trīs izvadi komunikācijām. Divi pa 100mm ūdenim un elektrībai un viens 150mm kanalizācijai.

Procesā atklājās, ka manā armatūras aprēķina excelī ieviesusies kļūda un pietrūkst kādi 120m armatūras. Zvanu uz BetonMax ar palīdzības saucieniem un nākamajā dienā armatūra ir klāt, lai darbi neapstājas.

Te skats veidņu iekšpusē un armatūra T veida savienojumā. Stūros izmantoti tie paši L veida elementi, kas pēdai. Būtībā objektā uz vietas nekas netika locīts.

 

 

Kamēr vīri cīnās, varu meitu beidzot aizvest uz zoodārzu. Novērots šāds stilīgs putniņš.

Tikmēr veidņi salikti, armatūra sasieta, līmeņi pārbaudīti. Betons pasūtīts no SIA DVL uz plkst. 14:00. Reāli atbrauca pēc 17:00 ar citas firmas sūkni, jo viņu sūknis iesprūdis kādā citā objektā.

Kopā bija nepieciešami 22,5 m3 C25/30 betona, tāpēc sanāca 1 sūknis ar kravu + 2 reisi bumbierim. Sākotnēji tika paredzēts, ka atvedīs uzreiz visu apjomu, bet mašīnu trūkuma dēļ nācās gaidīt kamēr bumbieris brauc pēc otras kravas. Sūknim reāli 3 stundas objektā, bet dēļ neparedzētās dīkstāves vienu stundu noņēma no rēķina.

Vīriem process atstrādāts – viens tur trubu, divi seko un vibrē. Augšējās veidņu atsaites, manuprāt neriktīgā vietā paredzētas, jo pēc atveidņošanas tiks izlauzti robi pamatu virsmā.

 

Un te jau pabeigti betonēšanas darbi un tiek nolīdzināta virsma. Pamatu pēda izrādās bija izdevusies līmenī tāpēc veidņus varēja liet pilnus līdz augšai, tikai vidus sienai vajadzēja kādu 1cm atstāt neaizpildītu, lai viss beigās būtu līmenī.

Šajā bildē var redzēt iepriekšminētās veidņu atsaites trubiņas, kad betons nedaudz sasēdies.

Nākamajā dienā betons jau ir ieguvis savu sākotnējo stiprību un var veikt atveidņošanas darbus. Kopā šim pasākumam aizgāja 3 dienas. Pirmajā dienā veidņošana un apakšējā armatūra, otrajā dienā augšējās armatūras siešana un betonēšana, trešajā dienā atveidņošana.

Un tad jau atliek laistīt, laistīt un laistīt, lai betonam pirmās divas, trīs dienas cietēšanas procesā pietiek ūdens. Visērtāk ir uzlikt laistītāju un ik pa laikam pamainīt tā pozīciju.

Lai arī nav tas gandarījums kā pēc paša paveikta darba, ar rezultātu esmu apmierināts, ja neskaita nepareizi sarēķināto armatūru un betona kavēšanos, viss notika kā plānots. Pārbaudot iegūtā rezultāta dimensijas, viss ir kārtībā un kā runāts – sienas ir vertikālas, diagonāles sakrīt un virsmas augstums staigā no 0 līdz 0,8cm.

 

Spices aprīkošana un ūdens hidranti dārzam

Spice ir iedzīta, bedre sūknim uzmūrēta, elektrība pievilkta un tagad atliek atskaitīties par pēdējo trūkstošo elementu – sūkni un apsaiti.

Brīdī, kad plānoju elektrības vilkšanu dārza mājiņai, prātā ienāca ideja, ka kabelim izraktajā tranšejā var pie viena iemest arī ūdens trubu. Nedaudz pagūglējot un apdomājot kas un kā tika izlemts, ka mums noteikti dārzā ir jāierīko vairāki ūdens hidranti laistīšanai un citām vajadzībām. Zemes gabals ir 138m garš un ir pilnīgi skaidrs, ka ar vienu ūdens pieslēguma vietu būs nepieciešama nenormāli gara dārza šļūtene, lai piekļūtu gan būvobjektam, gan dažādiem dārza nostūriem. Kad tas ir izlemts var sākt darboties.

Sāku ar 80m PP d32 cauruli, kuru ieguldu kādus 20cm virs kabeļa posmā ceļš – sūkņa bedre. Aptuveni pa vidu, pretī mājas būvlaukumam uztaisu atzaru uz d25, kura galā būs hidrants priekš būvniecības vajadzībām.

Kad tas veiksmīgi izdarīts, pēc dažām nedēļām pieķeros izveidot otru atzaru no sūkņu bedres uz sievas mazdārziņa zonu. Jāteic, ka man tiešām ir paveicies ar kaimiņu, šoreiz Bobcats uz sitiena pieejams no viņa būvlaukuma tāpēc atkrīt roku darbs. Tiesa, dabūju pa kaklu no sievas par nodarītajiem postījumiem zālienam. Šeit trubu liekam aptuveni 2 lāpstu dziļumā, lai taisot kādu dobi burkāniem nejauši neuzdurtos trubai.

Pie bedres viss savienojas šādā veidojumā un iet iekšā bedrē, papildus d25 truba uz augšu hidrantam. Būtība ir izveidots maģistrāls d32 ūdensvads gandrīz visa zemes gabala garumā pie kura nākotnē varēs slēgt papildus atzarus ar hidrantiem vai domāt par kaut kādu automātisku laistīšanu. Bet šobrīd paliekam pie iztikas minimuma ar 4 izvadiem – 2 maģistrāles galos un 2 pa vidu.

Sūkni un pārējos sīkumus braucu pirkt uz Akvedukts mazumtirdzniecības bodi. Kaut kā paveicās un veikalā uzskrēju virsū ūdens sūkņu speciālistam Guntim. Tiku gan pie ļoti vērtīgas konsultācijas, gan salikšanas shēmas, gan pie atlaidītes. Ietaupīts laiks, nervi un nauda. Lūk šādi shematiski izskatās mana apsaite profesionāļa rokām zīmēta.

Šajā shēmā ir divas interesantas lietas, par kurām pats noteikti neiedomātos. Pirmā, ūdens sūknis ir bez spiediena bačoka, jo priekš dažādām laistīšanās aktivitātēm var arī nedaudz pieciest spiediena kritumu uz brīdi kamēr sūknis ieslēdzas. Un otrā, ka sūkni var viegli noņemt atskrūvējot tikai divas lokano trubu skrūves – ērti un vienkārši. Sūknis nāk bez automātikas tāpēc tā bija jāpiepērk atsevišķi un jāpievieno sūkņa elektrības vadam. Pats sūknis 1,1 kW Delfin JET 1100  – lētucis, bet savu darbu dara. Automātika Brio 2000-M. Pārējie sīkumi redzami shēmā.

Kad sūknis saslēgts un izmēģināts, ķeramies pie interesantākā darba – hidrantu uzstādīšanas. Skrūvējam hidrantu pie kompresijas pārejas, piemēram vajadzīgo augstumu hidrantam, nogriežam PP trubu un vienojam klāt.

Lai hidranti būtu stabilāki iedzenu U veida armatūru (no mājas pamatiem palika) un piesienu ar savilcējiem. Labāks (stabilāks) rezultāts sanāk, ja hidrantu skrūvē pie 90 grādu pārejas (otra bilde ar hidrantu), tad gan ieguldīt pareizā dziļumā un leņķī ir ērtāk, gan pats hidrants ir stabilāks.

Notestējam vai viss strādā un nekas nekur netek, un pielīdzinam zemi ap hidrantiem.

Beigās uztaisu arī vāku sūkņa bedrei un pieslēdzu ar atslēdziņu, lai garnadžiem nav viegls guvums.

Tranšeju vietas un dažus vecos traktora atstātos rakumus, kas palika pēc pamatu bedres rakšanas, izlīdzina tas pats Bobcats uz kāpurķēdēm. Super aparāts šādām darbībām.

Beigās uzsēju virsū zālāja sēklu “Apzaļumotājs” + Mārpuķītes no SIA Krastmaļi. Viņiem ir ofiss Mārupē un tur var gan saņemt konsultāciju, gan iepirkt sēklas par draudzīgām naudiņām.

Elektrība dārza mājiņai un ūdens sūknim

Dārza mājiņa jau kādu laiku ir gatava, bet vēl aizvien objektā nebija ūdens un pēc elektrības bija jāiet 80m attālumā pie sadales skapja. Apdomāju dažādus variantus kā labāk rīkoties ar elektrības pievilkšanu un izlēmu ignorēt faktu, ka arī īstajai mājai vajadzēs kaut kad vilkt elektrību, un vienkārši aizvilkšu kabeli no esošā remontpieslēguma līdz dārza mājiņai un par īstās mājas elektrību domās pēc tam.

Internets baigi nepalīdz saprast kādu kabeli man vajag, tāpēc kaut kā izdomāju, ka CYKY 5x4mm vara kabelis būs īstais variants. Laika tobrīd nebija daudz domāt, jo Lieldienu brīvdienas tuvojās lieliem soļiem un visu bija jāpaspēj iepirkt, lai brīvdienās nekur nav jābrauc un var par 100% pievērsties pamatu pēdai, bruģim, ūdenim, elektrībai un pat vairs neatceros kas vēl toreiz uz Lieldienām bija ieplānots.

Kabeli sagādāt par normālām naudiņām pirmsvēktu dienā man palīdz Aleksandrs no Elektro24. Papildus nopērku arī D40 gofru. Salīdzinot ar kabeļa izmaksām, gofra nav dārga un labāk to kabeli papildus pasargāt.

Tālāk jau pie darbiem. Ņemam mazo ekskavatoru, rokam un guldam to kabeli iekšā. Neko baigi daudz te nav ko rādīt. Galvenais pirms gofras rituļa atsiešanas ir nostiprināt ievilkto striķi, lai tas neieraujas iekšā.

Kad kabelis aizvilkts līdz mājiņai, ievelkam kabeli šādā mazā sadalnītē un aizvelkam vienu aizejošo gofru ar 3×2,5mm kabeli līdz ūdens sūkņa bedrei.

Un te jau gala rezultāts. Noplūdes automāts 30mA un drošinātāji – āra rozetēm 16A, ūdens sūknim 16A un dārza mājiņai 10A. Zemējumu slēdzu pie ST zemējuma vada. Bija ideja veidot savu zemējumu pie spices, bet šo ideju pagaidām atliekam, lai nesanāk kā šiem Ādažu iedzīvotājiem (http://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-noversta-karsta-udens-slaksanas-no-spices.a235875/).

Neesmu elektrību mācijies, tāpēc droši komentējiet, ja kaut kas ir izdarīts nepareizi.

Ūdens spice

Lieldienu brīvdienās paspēju arī sākt risināt ūdens trūkuma problēmu. Atbrauca vīri un sāka dzīt spici ūdenim. Būtībā darbs pāris stundām – izurbj caurumu, saskrūvē trubas, iespiež trubu caurumā, uzgriež galā vītni un patecina nedaudz ūdeni. Spice sanāca gandrīz 8 metri. Truba 42,8mm. Ūdens pagaidām ir pietiekami. Vīri darbu izdarīja ātri un labi, bet attieksmes trūkums jūtams – nācās pēc tam vākt atstāto drazu, lai bērns skraidot nesavainojas.

Kad spice iedzīta, izroku bedri sūknim un vīri piegriež spices garumu pēc fakta.

Pēc tam jau atliek izveidot kaut kādu kasti zem zemes, kur likt sūkni. Par alternatīvām baigi nedomāju – jāizlīdzas ar to kas pie rokas. Izbruģēju aptuveni laukumiņu ap spici, iebetonēju apmali uz kuras tālāk mūrēt keramzīta blokus.

Neesmu baigais mūrnieks – sanāca kā sanāca, bet savu funkciju pildīs.

Nākamajos rakstos vairāk info par pēdējā bildē redzamo gofru elektrības vadam un kaut kādu melna trubu.

Lai saprastu no kurienes tad nāk tas ūdens, var ieskatīties mājai veiktās ģeotehniskās izpētes rezultātos. Ja spice ir gandrīz 8 metri, ūdens tiek iegūts no smilts slāņa kas ieguļ zem 2-3m bieza māla. Tas ir labi, jo ūdens ir nedaudz pasargāts no virszemes piesārņojuma un, iespējams, nebūs arī izteiktas sezonālas svārstības pieejamajā ūdens daudzumā.